· Indrāni
Rāznas dabas parks vasarā ir viena liela pļava ar ezeru vidū. Mēs dzīvojam tā malā, Ezernieku pagastā, un lielāko daļu augu ievācam dažu kilometru rādiusā ap māju — vietās, kuras zinām jau no bērnības.
Pļavas izvēlamies uzmanīgi. Tālu no lielceļiem, tālu no apstrādātiem laukiem, vēlams nogāzē, kur zeme ātri nožūst pēc lietus. Tur augi ir mazāki, bet smaržīgāki: vējš un saule tos norūda, un ēteriskās eļļas paliek koncentrētākas.
Katrai pļavai ir savs raksturs. Vienā aug vīgrieze un pļavas āboliņš, otrā — pelašķis un asinszāle, trešajā, mitrākajā stūrī pie grāvja, jūlijā uzzied vīgriezes balti putekļainie ziedi. Mēs tās nesaucam vārdos, bet zinām katru pēc izskata.
Vasaras rīts sākas ap deviņiem, kad rasa jau nožuvusi. Grozs, dvielis, nazis — vairāk nekas nav vajadzīgs. Divās stundās var ievākt tik, cik dienā paspēj izklāt žāvēties; vairāk nav jēgas ņemt.
No vienas vietas nekad neizvācam visu. Tā ir vienkārša aritmētika: ja šogad atstāj divas trešdaļas, nākamgad pļava atgriežas tikpat bagāta. Tas ir vienīgais veids, kā šo darbu var darīt ilgi.
